Trips · Uncategorized

Dreams of a van in a Colt CZ3

She asked if I’d like an apple which I confirmed, then took a rapid sprint downhill. It was only a moment later that I realized my apple left first. At this steep trail some five minutes passed before I saw her again. Cheeky that apple.

DSC_6060

This May we decided to pack our small city car with camping gear, extra load of socks and go to Czech Republic. The previous plan, in fact, was to go to Albania but an anonymous thread made by me on a local forum started a flame war illustrating all the ways how this can go wrong and why it’s a bad idea (the car is 10 years old). A few thousand kilometers of excellent (or close to) hitchhiking has made me quite ignorant of urban scaremongers but the thread made us a little reluctant to venture for six to seven thousands kilometers into one of the less touristy regions of Europe’s south in an untested car in addition to some crime danger read up on the net. CZ it was.

DSC_5994

Wild camping is where it’s at. Yes, camps have showers and electricity but your van has a deep cycle battery, remember? We didn’t, but took pleasure in frequent stops to boil some coffee or tea in random places you wouldn’t expect with our awesome and tiny gas stove. It was exciting, even after a while. We realize supplies are important therefore our back seats looked like a mess, but as always it’s you bringing more than you need.
Some imaginative storage solutions might be possible in a van to prevent clutter.

Old school maps work great

DSC_6280

Camping on the side of the highway

DSC_6486

Did I mention we got some spectacular hiking? Do go to Teplice nad Metuji.

DSC_6074

And the nature

DSC_6085

Takes your breath away.

DSC_6154

Or makes you all nice and groovy

DSC_6169

Our baby takes us all over

DSC_6211

And shows sights not seen often

DSC_6222

DSC_6017

DSC_5977

DSC_6064

DSC_6149

DSC_6349.JPG

DSC_6421

Saw several specialty Koh-i-noor shops all over CZ. I wonder what that means.

DSC_6449.JPG

Okay, that’s enough. Go somewhere and see for yourself. Pozor! Just remember to find your parking spot early on.

DSC_6507

The car

Well, it survived. Didn’t eat oil at all, tires had to be pumped every 300 km or so and even managed to have some fun in the more elevated areas of CZ. Easy to park, inconspicuous.

A funny story I remember, though. On our way forth we counted degrees on the car’s dashboard and, doing high-fives for every degree we gained*, started hearing a flapping noise that increased in tempo the faster we went on the highway. We stopped at the exit and I checked the fluids, all good. There was some plastic dangling on the bottom front of the car which I managed to fix back into position and onward we went.

And it was back.

That darn sound, we stopped again.. Got into gas station and the polish lady explained to me that they have no idea about car mechanics nearby. Outside I got a hold of another non-English speaking fellow when the shop lady hurried outside to tell that we have to go to house number 38 (or something like that) – in a small village. Cruising within, no sight of a car mechanic, a drunken man stares with square eyes in our direction. Lacking social anxiety, I immediately went to salute him and ask for directions. “Forward, then left” which turns out to be nothing except roadworks. He still stared in a still fashion while we cruised back past him..
We found the house where a kind-looking man said the mechanic is 15 minutes away. In the company of a couple dogs and a few pigs we waited and, after the test drive was over, consensus was shocking – “You can go!”. He even checked the tires and car’s oil just to be sure but was convinced the car is fine. And you know what, it was! Turns out the flapping noise was tires hitting against small cracks in the surface of the highway.

Better to be safe than sorry I guess. I bet the mechanic had as good of a laugh about it afterwards. We sure did.

*Here’s how it looked like in the morning of our first day of the trip. All I could think about was that we had some errands to do before even leaving the city and I had summer tires on this buddy. 😦

DSC_5749

Advertisements
Translated from elsewhere

Kāpēc es izvēlos BusiņDzīvi 2017. gadā

Oriģinālais raksts/originally by Jamie Kent.

Lasiet vairāk par viņu stāsta turpinājumu/Read more about their adventures.

Šogad es iegādāšos busiņu un dzīvošu tajā. Neesmu līdz galam pārliecināta, kur ar to parkošos, bet ceru atrast nelielu pilsētu Čīles krastā – netālu no Santiago. Personīgā higiēna būs pinķerīga lieta. Varbūt pievienošos kādā jogas studijā, kura piedāvā jaukas dušas telpas. Būs jāatceras, kā pārvietoties ar manuālo ātrumkārbu kalnainos apvidos, jo Čīlē to ir pietiekami daudz.

1

Pirms pieķeru sevi pie liela automobīļa stūres, vēlos sev vaicāt: kā es šeit nokļuvu? Kāpēc izvēlos dzīvot busiņā? Es vēlos artikulēt iemeslus šai izvēlei, jo var pienākt diena, kad būs jāatgriežas pie šīs motivācijas iztirzāšanas. Iespējams, sniegšu sev mitru papīra dvieli sēžot uz sava busiņa sliekšņa un domāšu: Kā šeit nokļuvu?

BusiņDzīves filozofijas definīcija no kāda, kas vēl tikai plāno to īstenot

Neatkarība.

“Man kauns domāt par to, cik viegli mēs kapitulējam nozīmīšu, lielu vārdu, sabiedrību un mirušu institūciju priekšā. Ikviens saprātīgs un ar izsmalcinātu valodu apveltīts indivīds ietekmē un virza mani vairāk nekā būtu ieteicams.” – Ralfs Valdo Emersons, “Neatkarība”

Mans lēciens busiņdzīvē būs mazs sociālais eksperiments par domas neatkarību. Busiņdzīve sniedz iespēju “atteikties” no ierastā dzīvesveida un ceru, ka šādi dzīvojot radīšu priekšnosacījumus, lai es spētu pieņemtu citādus dzīvesstila veidus.

Busiņdzīve būs mans pirmais praktiskais pētījums par tēmu “Kas notiek, kad dzīvoju vienkāršu dzīvi?”. Ja paveiksies, šis eksperiments būs pirmais no daudziem. Kādas vēl lietas vajadzētu apsvērt? Rūpnieciski ražoto gaļu? Mediju konglomerātu virzīto žurnālismu? Es neesmu pārliecināta, kas mani sagaida nākotnē, tomēr ceru sākt kritiskāk uztvert lietas, kuras pieņemu savā dzīvē par pašsaprotamām.

Minimālisms

Tas alliež šķietami attālinās. Tā izteiktā amerikāniskā tieksme iegūt mantas. Kad ievācos nemēbelētā dzīvoklī Santa Barbarā, tukšums tajā manī radīja gaudojošu nemieru.

Viena Craiglist trakuma, divu braucienu uz Bay Area un sešus iestāditus sukulentus (kaktusveidīgos) vēlāk, dzīvoklis sāka šķist mazāk tukšs, tomēr impulss iegūt vēl tā arī līdz galam nekad neizzuda. Savā prātā uzturēju sarakstu ar lietām, kuras man vajadzēja.

Deviņus mēnešus vēlāk es izvācos – ar to pašu problēmu, apgrieztu otrādi. Kā lai tieku vaļā no visām šīm mantām? Iespējams, ka busiņa fiziskie ierobežojumi remdēs manu iekšējo nemieru.

Pārvietošanās brīvība

Mans busiņš būs izpētes transportlīdzeklis nr. 1. Šī gada martā es sākšu izpētes projektu ar profesoru no Santiago universitātes Čīlē, ar kuru mēs mēģināsim identificēt visefektīvākās metodes, lai apmācītu datorzinātni valsts publiskajās vidusskolās.

Ar savu busiņu es spēšu veikt savus pētījumus viscaur valstij. Spēšu pētīt skolas Patagonijas augstzemēs un Atakamas tuksneša vidū, savukārt no darba brīvajās nedēļās varēšu nakšņot Bolīvijas sāls līdzenumos. Aprīkojumā ietilpstot virtuvei, ūdens rezervuāram, gultai un uz saules paneļiem darbināmam ledusskapim, es un mans busiņš varēsim pazust tuksnesī nedēļām ilgi, nesatiekot nevienu dzīvu dvēseli.

2

Mājas ir tur, kur tu tās noparko

Dilans un es San Juanico satikām pārīti, par kuru joprojām diezgan bieži iedomājamies. Lai rastu priekšstatu par viņiem, šeit īsumā par to, kā viņi satikās. Sems stopēja caur visu valsti. Vienudien’ viņš dejoja Santa Barbaras ielas stūrī, cerēdams nostopēt kārtējo auto, kad Kailija viņu paķēra.

3

Sems visu gadu staigājis basām kājām. Viņam bija vairāki iemesli šādai izvēlei, tomēr viens man palika atmiņā visspilgtāk: cilvēki parasti novelk savus apavus, kad nonāk mājās. Tas ir patīkamāk nekā staigāt apavos. Staigājot basām kājām visu laiku, viņš izdzēsa līniju starp būšanu mājās un ārpus tās. Viņš allaž bija basām pekām, vienmēr mājās – pat esot ceļā.

Līdzīgi tam, busiņdzīve sniedz iespēju padarīt pasauli par tavu sētu.